Pirmo reizi lēcienu tandēmā es ieraudzīju 1990. gadā aerodromā „Tušino”. Toreiz sava tandēma reklāmas nolūkos bija atbraucis tā ražotājs Bils Buss. Man protams sagribējās ar viņu izlekt kā pasažierim, bet lielā gribētāju skaita dēļ man tas neizdevās. Tad es nolēmu griezties pie izpletņu ražotājiem Zinātniski – pētnieciskajā institūtā (tajā laikā tā bija vienīgā iestāde Padomju Savienībā, kam bija tiesības projektēt un ražot izpletņus) ar jautājumu: kāpēc mums nav tādas sistēmas? Atbilde bija vienkārša – nav finansējuma priekš šīs programmas un piemetināja, ja sameklēsiet naudu - sāksim ražot. Neaprakstīšu visas šo meklējumu nianses, bet galu galā šo programmu bija ar mieru finansēt kaskadieru grupa „SKIFI”. Un tad sākās mokošais, šīs sistēmas projektēšanas un ražošanas process, kuru sīkāk aprakstīt nav vērts, tāpēc ka tas bija darbietilpīgs un ilgs. Svarīgākais bija rezultāts: sistēma tika izgatavota un ieguva nosaukumu PO-27 „KENGURU”.
Pēc galvenā un rezerves izpletņa izmēģinājumiem atsevišķi 1991.gada 4.augustā tika veikts pirmais tandēma lēciens ar Krievijā ražoto tandēma izpletni. Šo lēcienu veicu es kopā ar šīs sistēmas konstruktoru Mihailu Kasatinu. Viss notika pirmo reizi, gan izpletņu sistēmas, gan kupolu izmēģināšana. Vienā no kārtējiem izmēģinājuma lēcieniem man pirmo reizi dzīvē neatvērās izpletnis ( tas bija mans 1923 lēciens ar izpletni). Galvenā izpletņa atkabināšana un rezerves izpletņa atvēršana notika kā mācību filmā. Visas darbības, veicot atkabināšanu un rezerves izpletņa atvēršanu, precīzi un ātri izpildīt man palīdzēja tas, ka mūsu aeroklubā trenējot sportistus mēs praktizējam izpletņa atkabināšanu izmantojot trešo, bet dažreiz pat ceturto izpletni.
Un tā 1992.gadā radās pirmais eksperimentālais tandem-izpletnis PO-27. Protams to never salīdzināt ar izpletņu sistēmām kādas ir šodien, bet tas taču bija pirmais. Turpmāk lēkt ar šo izpletni man pienācās ļoti daudz, Krievijā, Ziemeļpolā un Aļaskā. Ar gandarījumu un siltumu glabāju atmiņā lēcienus ar šo izpletni un atceros pasažierus ar ko kopā veicām lēcienus.
Mums protams bija grūti uzsākt: tajā laikā nebija nekādas metodiskās literatūras par „Tandem” – meistaru sagatavošanu, iztikām tikai ar tandem – lēcienu videoierakstiem no ASV. Tas protams bija nepietiekoši, bet mēs tomēr centāmies veikt lēcienus, lielāko uzmanību pievēršot drošībai. Lēcienu veikšanas procesā bija vēl daži izpletņa neatvēršanās gadījumi. Tika veiktas vairākas izmaiņas izpletņa konstrukcijā, līdz tas bija gatavs drošiem lēcieniem. 1995.gadā sākās šīs izpletņu sistēmas sērijveida ražošana.
Ko var nosaukt par neordināru šāda veida lēcienos? Praktiski katrs lēciens ir neordinārs. Katrā lēcienā ir citi cilvēki un katrs no viņiem lēcienu uztver savādāk un uz katru lēcienu jāiet ar jauniem spēkiem. Ar mani ir lekuši cilvēki ar lauztām kājām un rokām, akli un tādi kuru dzīve rit invalīdu ratiņos, kā arī ļoti jauni un gados veci. Ikdienas dzīvē veikt lēcienu ar izpletņi individuāli viņiem tas ir nereāli, bet tandēmā tas ir izdarāms. Bija ļoti patīkami redzēt manu pasažieru laimīgās sejas. Visspilgtāk palikuši atmiņā daži lēcieni. Gatavojoties mācībām „SAREKS-94”: lidmašīna AN-12(ātrums pie desantēšanās 350 km/h), nakts, ziema, pasažieris – Krievijas gaisa spēku pulkvedis. Lēciens Maskavā „Lužņiku” stadionā uz Krievijas un Maskavas Valdības futbola spēles atklāšanu: helikopters Mi-2, vējš 12 m/s(pirms mums leca izpletņlēcēji pa vienam un netrāpīja stadionā), zem mums Maskava, pasažieris – ģenerālis rezervē(85 gadi).
Pasažiera teorētiskā sagatavošana neprasa īpaši daudz laika. Tieši tāpēc tandem – lēciens ir labs, ka vienmēr var atgādināt vai izlabot to, ko pasažieris ir aizmirsis kādā no lēciena etapiem. Manā praksē nav daudz pasažieru, kuri pēc lēciena būtu turpinājuši nodarboties ar izpletņlēkšanu. Pārsvarā ir bijuši tādi, kas gribēja izlekt vienu reizi vai arī tādi, kas gribēja saistīt kādu nozīmīgu notikumu viņa dzīvē ar izpletņlēcienu.
Kas ir pats sarežģītākais? Kļūdās tie cilvēki, kas nav lekuši kā „Tandem – meistars” un domā, ka tas ir ļoti vienkārši. „Tandem – meistara” lēcieni, tas ir sarežģīts darbs un attieksmei jābūt ļoti nopietnai. Kā gatavojoties lēcienam tā arī paša lēciena laikā jāņem vērā visas nianses neko nepalaižot garām. Ļoti svarīgi ņemt vērā pasažiera un „Tandem – meistara” svaru un vēja stiprumu pie noteiktā svara. Ja svars pārsniedz attiecīgās izpletņu sistēmas maksimāli pieļaujamos ierobežojumus, tad labāk tādu lēcienu neveikt. Vajag laipni paskaidrot pasažierim, ka tas nav droši un labāk to nedarīt.
Kas attiecas uz jautājumiem par drošību, tad pamatā tie ir tādi paši kā veicot vienkāršus lēcienu ar izpletni. Es uzskatu, ka pats galvenais veicot tādus lēcienus ir „Tandem – meistara” sagatavotība, izpletņu sistēma ar kuru tiek veikti lēcieni un automātiskās atvēršanas ierīces esamība uz sistēmas.
Tas viss kopumā arī palīdzēs novest lēciena risku līdz minimumam.